LV EN

kaka un pavasaris

  • autors: Andruss Kivirehks
  • tulkotājs: Guntars Godiņš
  • mākslinieks: Edmunds Jansons

isbn: 978-9984-820-42-2

izmērs: 160 x 230

daudzums: 104 lpp.

gads: 2012

grāmatas otrā tirāža izpārdota

Rakstnieks grāmatā ļauj darboties mazliet neparastiem varoņiem, kas agrāk bērnu grāmatās nav manīti – tādiem, kā sirsnīgais suņa kakas struņķītis, sarkanmatainā desiņa, naktspoda spoks, zeķes perētājas, naudas pods un lāča galvaskauss, trakā jaka un pirāte karote. Kivirehks viņus visus droši laiž iekšā ģimenēs, bērnudārzos un skolās. Stāstiņiem, kuros sabiedrība tiek vērota no bērna, dzīvnieka vai lietas pozīcijas, piemīt izteiksmes vieglums, precizitāte un spēja pārsteigt gan ar neuzminamu sižeta attīstību, gan emocionālo amplitūdu. Rakstnieks brīvi pārvietojas starp grotesku un sirsnīgu cilvēciskumu, ļaujot saviem varoņiem neliekuļot un būt reizē gan egoistiskiem, gan labsirdīgiem – kādi mēdz būt bērni. Aizkustinošais un ironiskais Kivirehka grāmatā ir apbrīnojami vienots un līdzsvarots. „Rakstnieks ir asprātīgs, vērīgs un drosmīgs – viņš labi izprot bērnus, spēj iejusties viņu domu gaitā un pasaules skaidrojumos, nebaidās pieminēt, piemēram, maziem bērniem tik svarīgās „poda tēmas” vai ar bērna prātu ironizēt par sabiedrības paradumiem. Bet galvenais ir tas, ka viņš netaisa jokus joka pēc un neniekojas ar ārišķībām. Lasot jūtams, ka viņš zina, ko dara, un viņam var uzticēties – bērni šo grāmatu sapratīs un pazīs tajā sevi,” uzskata grāmatas redaktore Inese Zandere.

Anda Baklāne par grāmatu portālā satori.lv

Tikai pie kakas struņķīša nenāca ciemiņi, tas viņu nedaudz skumdināja.
“Tik jauki būtu aprunāties ar kādu draugu un kopā lūkoties pa logu,” viņš domāja. “Cik žēl, ka esmu viens pats. Vismaz zvirbulis varētu dažreiz garām nonākt. Vai tad ir labi aizmirst draugu!”
Viņš aplaida skatu apkārt un pamanīja zvirbuli. Tas kopā ar savu sievu tupēja krūmā uz zara un baroja ligzdā čiepstošos putnēnus. Kaka pamāja vecajam draugam, un zvirbulis pamāja sveicienu pretī, bet klāt nelidoja. Viņam šobrīd nebija laika kaut kam tādam kā suņa kaka. Viņam bija jāapmīļo sieva un jādodas sameklēt putnēniem svaigu barību.
“Būtu gan labi, ja arī es varētu kādu samīļot,” nopūzdamies nodomāja kakas struņķītis.

“Kas tas par stulbumu!” tētis iespurdzās un ar lielām pūlēm arī iespraucās zem gultas. Abas zeķes gulēja gandrīz pie sienas ciešā kamolā. Un starp tām arī tēvs pamanīja mazītiņu oliņu, klātu brūniem plankumiņiem.
“Kā tā šeit gadījusies,” burkšķēja tētis un gribēja olu paņemt. Tiklīdz viņš pastiepa roku, viena zeķe iekoda īkšķī.
“Netramdi, lai perē!” pamācīja Bille. “Tik mīļa oliņa! Nez, kas no tās izšķilsies?”
“Tā notiek, ja zeķes tiek pamestas zem gultas!” teica mamma, kas arī bija palīdusi apakšā. “Tās sāk perēt! Neko citu nevar darīt, tikai gaidīt. Nedrīkst taču izpostīt ligzdu!”

Laukos bija jauki rītos klausīties putnu dziesmas. Lauku vecāmāte pazina visus putnus pēc to dziesmas, klausījās un tikai noteica: “Tas ir melnais strazds. Tā meža žubīte. Tā dzeguze.” Savukārt pilsētā vakaros trokšņoja spoki. Viens čīkstināja durvis. Cits smilkstēja. Vēl kāds dauzīja kājas uz trepēm. Dažs žvadzināja ķēdes un vaidēja. Tas bija jautri. Reizēm gadījās tā, ka starp vecajām un pazīstamajām skaņām iejuka pavisam jaunas. Piemēram, pirms dažām nedēļām kāds briesmīgā balsī bija smējies. Vecāmāte no prieka uzlēca vai stāvus gaisā.
“Pie manis apmeties jauns spoks!” viņa bija laimīga. “Cik vareni tas smejoties klabina zobus!”
“Nu tieši kā lauku vecāsmātes lakstīgala,” Karolīna zināja, ar ko salīdzināt.
“Tieši tā!” piekrita pilsētas vecāmāte. “Tieši kā lakstīgala!”