LV EN

mans draugs pērsijs, bufalo bils un es

  • autors: Ulfs Starks
  • mākslinieks: Reinis Pētersons
  • tulkotājas: Anika Frīdenberga, Inese Dragūne, Inga Grezmane

isbn: 978-9984-820-40-8

izmērs: 15 x 21 cm

daudzums: 224 lpp.

gads: 2011

grāmatas pirmā tirāža izpārdota

Grāmatas „Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es” vielu autors Ulfs Starks smēlies savas bērnības notikumos. Pasaule tajos tiek atainota no zēna skata punkta. Šajā grāmatā par vasaras brīvdienām, kas pavadītas šērās, risinās jautri, smieklīgi notikumi, bet tā stāsta par ilgām pēc mīlestības un pārsteidzošo mīlestības spēku. Tas, kurš mīl, ir gatavs uz visu, lai saņemtu pretmīlestību. Ulfs mīl Piju, bet meitene zēnu neievēro. Tāpat arī viņa vectēvs jau kopš jaunības dienām mīl vecmāmiņu, bet nekad nav saņēmis tādu mīlestību, pēc kādas visu mūžu ilgojies. Mīlestībā vienmēr ir kāds, kas mīl vairāk – un tāpat tas ir arī draudzībā. Bet Ulfa draugam Pērsijam, kura klātbūtne Ulfam sākumā šķiet ļoti kaitinoša, piemīt tik liela pašaizliedzība un intuitīva gudrība, ka viņš gluži negaidīti spēj palīdzēt gan Ulfam, gan vecmāmiņai un vectētiņam, gan mežonīgajam zirgam Melnim. Grāmata "Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es" Zviedrijā 2004. gadā tika nominēta Augusta Strindberga balvai.

Fragmenti no grāmatas portālā satori.lv

- Vai tas bija labs cirks? – gribēja zināt Pērsijs.
- Labs? – vectēvs atjautāja. – Tas bija vienreizējs! Mežonīgi bifeļi metās uz priekšu tā, ka likās, tie tūlīt, tūlīt būs tev klēpī. Tur bija pilns ar indiāņiem un kovbojiem. Un kādas tik mākas viņi nerādīja! Es nekad nebiju redzējis ko līdzīgu. Bufalo Bils sēdēja baltā zirgā un šāva vislabāk no visiem. Mēs varējām pamest gaisā monētas, lai viņš tām trāpītu. Es noķēru šo te.
Vectēvs pagrozīja monētu. Viņš pameta to gaisā un atkal noķēra.
- Šo te es nepārdotu pat par tūkstoš kronām, – viņš teica. – Tā ir piemiņa. Es pēc tam pajautāju viņam, vai viņš to vēlas atpakaļ. No, no, viņš teica. Jast kīp it.
- Tātad tu runāji ar viņu pa īstam? – es ievaicājos.
- Nu, protams, – atteica vectēvs. – Es arī paspiedu viņa roku. Viņam bija balti cimdi ar atlokiem. Nais tu mīt jū, – viņš teica. Tas nozīmē “patīkami satikties”.
To atceroties, viņš pasmaidīja. Tad viņš dolāru nolika atpakaļ rakstāmgalda atvilktnē.
- Es dabūju no viņa arī fotogrāfiju, – vectēvs piebilda. – Pastkarti, kur viņš smaidīgs sēž savā baltajā zirgā ar kovboja cepuri galvā. Es viņam palūdzu, lai viņš uz tās uzraksta sveicienu vecmāmiņai. To Erika Stark with love, yours Buffalo Bill, viņš uzrakstīja. Es nezinu, vai viņai tā vēl ir. Bet, nu, viņa teica, ka savā mūžā otru tik glaunu vīru nav redzējusi.
- Kāpēc vectēvs man to nekad agrāk nav stāstījis? – es ievaicājos.
Kaut kādā ziņā man tas likās netaisnīgi. Šeit ierodas Pērsijs, vispirms nokaitina vectēvu, un jau pēc pāris stundām vectēvs viņam ir parādījis visus savus noslēpumus.

- Ko tad mēs šeit vērosim?
- Rau, tur!
Es padevu viņam vectēva binokli un norādīju uz brūni krāsoto māju, labi ja divdesmit piecus metrus no šejienes. Tur dzīvoja kāds nūdistu pāris, kas staigāja apkārt bez neviena apģērba gabala. Vīrietis sēdēja pītā krēslā un lasīja grāmatu, kamēr sieviete izkāra uz striķa tikko izmazgātus palagus. Viņai bija tikai šalle ap galvu. Bet citādi viņa bija galīgi plika. Viņa pagrieza savu apaļo dibenu pret mums.

- Ko tie tur dara? Dejo? – izklausījās, ka viņš tūlīt vems. – Nāc, ejam uzvilkt kādu dūmu aiz krūmiem. Es cienāju. Tev varētu noderēt.
Viņš pat apķēra mani ap pleciem.
Pēc trīs cigaretēm un pieciem odu kodieniem mēs devāmies atpakaļ pie pārējiem, jo deja bija beigusies. Pērsijs paklanījās, kad bija pavadījis Piju atpakaļ līdz mūsu kompānijai. Vaigi Pijai bija sasārtuši.
- Ak Dievs, cik debešķīgi, – viņa teica.
- Eh, pie velna, varbūt tomēr pamēģināt uzlaist kādu danci, – Benke ierunājās. – Ufe, ko tu par to saki?
- Aizveries, – atteicu.
- Ko tad tu gribi darīt? – prasīja Pērsijs.
- Ja nāksi man līdzi, es tev pateikšu, – atbildēju.
Mēs devāmies uz danču plača aizmuguri, kur daži pārīši stāvēja apkampušies.
- Nu, ko tu gribēji? – Pērsijs prasīja.
- Šo te, – es teicu.
Es iebelzu Pērsijam. Viņš to bija pelnījis par Pijas roku uz viņa pleca, viņas smiekliem pie auss, par to, ka es nezināju, kur likties. Es pamatīgi iegāzu viņam pa vēderu. Pēc tam mēs labu brītiņu cīkstējāmies. Pērsijs bija tā pārsteigts, ka man izdevās viņu pieveikt un nogāzt uz muguras.
- Es vēlētos, lai tu nekad nebūtu šurp atbraucis! – es elsoju. – Kaut mēs nekad nebūtu kļuvuši asinsbrāļi!
Pērsijs gulēja kā sastindzis un blenza manī.
- Kas ar tevi īsti notiek? – viņš jautāja.
- Kāpēc tev bija jādejo ar viņu? – es pārmetu.

Visu šurpceļu līdz klints galam mēs Melni bijām veduši aiz pavadas, lai gan Pērsijs apgalvoja, ka tagad ar viņu var jāt bez bailēm. Viņš to bija darījis visu rītu, tā viņš teica. Un arī vakar. Tomēr labāk būtu ļaut zirgam brītiņu pierast pie manis, pirms sēdināt mani viņam mugurā.
- Kā sēdināt mani zirgam mugurā? – es uztraucos. – Es taču neprotu jāt.
- Tev tas jādara, – Pērsijs atteica.
- Kāpēc man tas būtu jādara? – brīnījos.
- Mīlestības dēļ, – viņš sacīja.
Tad viņš man atgādināja, ko Pija bija teikusi.
Viņa toreiz sacīja, ka tas, ka viņa spētu manī iemīlēties, ir tikpat neiespējami, kā kādam jāt ar Melni.
- Un ko tas nozīmē? – viņš turpināja. – Nu, tas nozīmē, ja kāds spēj jāt ar Melni, tad viņa var arī tevi iemīlēt.