LV EN

mufa

  • autors: Juris Zvirgzdiņš
  • mākslinieks: Reinis Pētersons

isbn: 978-9984-820-32-3

izmērs: 22 x 26 cm

daudzums: 96 lpp.

gads: 2011

cena: 8,50 €

Mufa ir bārenis un rūpes par viņu uzņemas dzīvnieku kopējs Ibū, students, kam pietrūcis naudas, lai pabeigtu mācības. Mufa drīz jau prot runāt, lasīt, bet no aukstuma un karstuma glābjas, ietinoties izlasītajās avīzēs. Ceļš ir ļoti tāls, taču tajā Mufa iemanto jaunus draugus! Aizsalušo Baltijas jūru viņi šķērso pa ledu, un Mufa iemācās braši slidot. Parīzē Ibū un Mufa iet uz bibliotēku, bet Marseļā Mufu draugi viens otru pazaudē. Stārķu ģimene palīdz Mufam šķērsot jūru, nīlzirga Hamurapi pavadībā viņš dodas augšup pa Nīlu. Beidzot klāt arī Kenija, kur ezera krastā mīt tik daudz dažādu dzīvnieku. Taču zvēriem atkal uzbrūk malumednieki. Šoreiz viņu plāns neizdodas – Mufa, kurš atceras izlasīto, vada dzīvniekus kā īsts karavadonis! Viņu gaida priecīga atkalredzēšanās ar Ibū un citiem draugiem, kas ieradušies palīgā Āfrikas dzīvniekiem.

Pasaule pat caur aizsalušu logu izskatījās plaša un sveša. Labi, ka Mufam blakus bija viņa draugs Ibū! Viņš bija tik bieži runājies ar mazo degunradzi, stāstījis – un pat dziedājis! – Mufam garu garos stāstus un pasakas, kurās dzīvnieki runāja, un nemaz nebija pārsteigts, kad ierunājās arī Mufa. Pareizāk sakot, Mufa sāka uzdot jautājumus, jo to viņam netrūka! Ibū labprāt atbildēja uz jebkuru jautājumu, – un atbildēja tā, ka Mufa uzreiz visu saprata. Reiz viņš pajautāja Ibū, kāpēc visiem zvērnīcas kalpotājiem, arī Fratelli kungam, bija balta ādas krāsa, bet Ibū ir melna.
– Es piedzimu Āfrikā, tālu, tālu no šejienes, – stāstīja Ibū. – Tā ir arī tavu vecāku dzimtene! Āfrikā visi cilvēki ir melnādaini, jo saule silda daudz karstāk un visi iedeguši melni, melni!

– Uz kurieni gāji tu, Ibū, kad dzīvoji Parīzē? – degunradzēns taujāja.
Ibū pasmaidīja visplatāko smaidu, kādu Ibū jebkad bija redzējis viņa sejā.
– O, es katru dienu gāju uz Nacionālo bibliotēku! Turp iet visi studenti! Tur es vienmēr varēju sastapt savus draugus – pat tad, kad vairs nemācījos universitātē…
Te Ibū platais smaids apdzisa. Tomēr viņa skatiens bija tāds, it kā viņš raudzītos uz kaut ko skaistu.
– Protams, laiks izmētā cilvēkus pa plašo pasauli, – viņš teica. – Tomēr kādu paziņu es ceru bibliotēkā ieraudzīt. Tur mēs atradīsim arī grāmatas par Āfriku, kartes, ceļvežus, ieskatīsimies internetā – un izplānosim savu tālāko ceļu!

Arī zvēri bija sagatavojušies. Plecu pie pleca, sāns pie sāna, aplī izvietojušies, stāvēja lauvas, hiēnas, šakāļi, ziloņi, nīlzirgi, degunradži un krokodili. Žirafu mugurās, turot rokās kokosriekstus, tupēja pērtiķi, kokos kaujas gatavībā šņāca čūskas, uzbrukumam kārtojās apkakles hameleoni un kodīgās sarkanās skudras, gaisā plivinājās ērgļi, grifi un maitu lijas. Apļa vidū bija paslēpti mazuļi. Mufa pamāja ar garu palmas zaru, Bambo ietaurējās, viņam pievienojās pārējie ziloņi, un kauja sākās!