LV EN

nekrietnais alfrēds

  • autors: Māris Rungulis
  • mākslinieks: Reinis Pētersons

isbn: 978-9984-820-41-5

izmērs: 19 x 24,5 cm

daudzums: 76 lpp.

gads: 2012

Grāmatas pirmā tirāža izpārdota

Upmaļos, lauku mājā pie upes, nav neviena bērna. Vienīgais, kurš rāmajos Upmaļos ienes nemieru un nekārtību, ir nekrietnais Alfrēds – bārdas rugājiem apaudzis dzērājvīrs, kas dzīvo mājas otrajā stāvā kopā ar kaķeni Murku. Nez vai pat negantākie puikas spētu palaidnībās mēroties ar Alfrēdu: viņš sabradā gliemežus, apmētā makšķerniekus ar akmeņiem, bendē kaimiņu kāpostus, ber upē atkritumus, pārkniebj pastnieces ritenim bremžu trosīti, un turklāt it nemaz nerūpējas par savu kazu Grietu – vārdu sakot, Alfrēds ir tiešām nekrietns! Taču mājā tikmēr ir parādījies kāds zēns... Eduardam, kas vasaras brīvdienās atsūtīts pie vectēva, lai Rīgas kaimiņiem ātrāk aizmirstos viņa nedarbi, laukos ir garlaicīgi. Kad viņš pamana Alfrēdu, sākas slepena cīņa, un vasara uzreiz kļūst interesanta...  

Māris Rungulis (1950) ir lasītāju iemīļots pusaudžu rakstnieks, daudzkārt guvis “Bērnu žūrijas” atzinību un ir pats pirmais Jāņa Baltvilka balvas laureāts.

Ilustrācijas veidojis Reinis Pētersons, grāmatu mākslas konkursa „Zelta ābele 2012” Gada mākslinieka titula ieguvējs un divu Lielā Kristapa balvu laureāts.

Unas Alksnes recenzija par grāmatu portālā ubisunt.lu.lv

Alfrēds bija pavecs, bārdas rugājiem apaudzis dzērājvīrs, kas dzīvoja mājā pie upes. Upmaļi atradās uz augsta senkrasta, tāpēc no Alfrēda otrā stāva logiem pavērās jauks skats – uz upi ar vienmēr nemierīgām krācēm un lielceļu. Mājas apakšējā stāvā dzīvoja Rūdolfs ar savu sievu Ievu, bet vi­ņiem līdzās – traktorvīrs Francis, arī jau labi gados. Malka un aitas, traktors un divriteņi, sīpolu dobes un klūgu griešana – Rūdolfam, Ievai un Francim darīšanu patiešām netrūka. Bet cik garlaicīgi viņi šajā mājā un pagalmā tomēr dzīvotu, ja tur nerosītos nekrietnais Alfrēds!

Pirms vairākām dienām jau uzrāpies pa vīnstīgām pie Alfrē­da otrā stāva loga, lai pa caurumu rūtī ielidinātu tējas paciņu ar zirnekļiem, tagad Eidis, palielu siena kušķi aiz krekla aizbāzis un sērkociņu kastīti kabatā, rāpās augšā otro reizi. Zem Alfrēda loga viņš bija pamanījis piestiprinātu visparastāko stiepļu groziņu, kur Alfrēds žāvēja tējas un kaltēja bekas ziemai. Un, lūk, šis aprūsēju­šais stiepļu groziņš bija kāpiena mērķis.

Pie vecās ābeles celma, kur taciņas stāvums bija vislielākais, kā parasti, vajadzēja drusku piebremzēt, bet bremze pie stūres šoreiz izrādījās pavisam mīksta. Divritenis traucās lejup, mežonīgi lēkādams, pārmetās pāri vairākām bedrēm un dažiem upmalas sakņu mezgliem, kā lidodams uzlidoja uz lielā ceļa, un nesās pretim bebru dīķa dūkstīm.

Kad pie Rūdolfa un Ievas ciemojās Eduards, Alfrēds kārtējo reizi bija aizsnaudies ar visiem zābakiem un, naktī atmodies, kā parasti trieca vienu zābaku pret grīdu – blaukt! Bet tad pēkšņi, it kā atcerē­jies lejas kaimiņa pārmetumus, otru zābaku klusi novilka un tikpat klusi izlika ārā koridorā. Uzrauts no saldākā nomidža, Rūdolfs pēc “blaukt!”, sirdij strau­ji dauzoties, gaidīja un gaidīja “bladāc!” Bet tas nesekoja. Nesekoja minūti, nesekoja divas un pat vēl pēc piecām minūtēm valdīja klu­sums. Kad bija jau pagājis kāds stundas ceturksnis, Rūdolfs cēlās augšā, nodomājis tāpat apakšveļā doties pie Alfrēda ar pārmetu­miem. Priekšistabā viņš ieraudzīja, ka Eidis naktslampiņas gaismā lasa grāmatu.