LV EN

salmenīte un čībiņa

  • autori: Sinika un Tīna Nopola
  • mākslinieks: Markus Majaluoma
  • tulkotāja: Maima Grīnberga

isbn: 978-9984-820-36-1

izmērs: 16,5 x 23,5 cm

daudzums: 120 lpp.

gads: 2011

grāmatas pirmā tirāža izpārdota

Somu rakstnieces – māsas Sinika (1953) un Tīna (1955) Nopolas rakstījušas divatā – sarunājoties, strīdoties un veidojot asprātīgus dialogus. Grāmatu sērijā par Salmenīti un Čībiņu iznākušas 12 grāmatas, šie stāsti uzņemti arī filmā, uzvesti teātrī un operā.

Vecākā māsiņa Salmenīte ir diezgan rātns bērns, toties Čībiņa – īsta negantniece un visu delverību ierosinātāja. Viņa domā, ka bērniem nav obligāti jādzīvo mājās, ja tur ir garlaicīgi – nav ne televizora, ne kūku, valda zinātne un zaļie principi. Aizmukušas pasaulē, māsiņas izciemojas pie jautrajām večiņām – Alibulcēnu jaunkundzēm, iepazīstas ar ciema visslavenāko zēnu un visresnāko policistu, nokļūst bārā un grasās dzert alu!

Kad šis piedzīvojums ir laimīgi beidzies ar atgriešanos mājās, izrādās, ka drīz ģimenē parādīsies arī bēbis. Čībiņa nav sajūsmā. Naktī viņa aizved bēbi uz policijas iecirkni, lai viņš kļūtu par atradeni… Vai meitenes iemīlēs mazo brālīti? Un kurš izvēlēsies viņam vārdu? Ģimenē katram ir savs viedoklis, bet šī ir grāmata tieši par to, kā saprasties!

– Kāpēc mums nav televizora? – Čībiņa jautāja.
– Mums nav vajadzīgas liekas parpalas, – sacīja Hanna. – Jūs taču esat divas. Ejiet dārzā spēlēties.
Salmenīte un Čībiņa saskatījās. Čībiņa bija gluži pietvīkusi un vīkstīja dūres.
– Bet mēs gribam parpalas! – viņa sauca. – Ja nedabūsim parpalas, mēs iesim prom! Šajā namā bērniem nav iespējams dzīvot.
– Mazām meitenēm nepiedien tāda ālēšanās, – sacīja Hanna. – Iedzeriet zāļu tēju, tā nomierina.
– Mēs negribam zāļu tēju, mēs gribam kafiju, kūkas un alu! – Čībiņa spiedza.
– To mēs gribam, – piebilda Salmenīte.
Skatienu pacēla Mati.
– Alus dzeršanai nekas labs neseko. Nepilngadīgie narkomāni sāk tieši ar alu un vēl klausās dārdošu populāro mūziku, tā ka raibs gar acīm metas.
– Gan jau drīz tie nepilngadīgie narkomāni parādīsies arī mūsu pusē, – sacīja Hanna.
Salmenīte uzmeta Čībiņai nedrošu skatienu, taču Čībiņa, atpakaļ nepaskatījusies, izsoļoja pa durvīm.

Ārā jau bija tumšs. Saule rietēja, un pamale sarkanīgi blāzmojās. Salmenīte un Čībiņa viena aiz otras gāja pa ciema ielu.
– Visās mājās noteikti skatās televizoru, – Salmenīte sacīja.
– Un bērni drīz ies gulēt, – teica Čībiņa.
– Vecāki lasa bērniem pasakas, – Salmenīte nopūtās.
– Un visi ēd siltas maizītes un dzer pienu, – Čībiņa sacīja.
Tad Čībiņai uznāca raudiens.
– Man nāk miegs, – viņa sacīja.
– Bet mēs taču esam aizgājušas no mājām, – sacīja Salmenīte.
Čībiņas raudas pieņēmās spēkā:
– Kāpēc Mati un Hanna nenāk mums pakaļ? Viņiem vienalga, kur esam.
– Apsēdīsimies uz soliņa padomāt, – Salmenīte sacīja.

Speķanaba un Briļļutārps vienlaikus ieskatījās ratiņos. Bēbis atvēra acis un nopietni blenza policistos.
– Pārāk mazs, lai būtu bezpajumtnieks, – konstatēja Briļļutārps.
– Izskatās pēc mazgadīgā, – sacīja Speķanaba. – Ko tagad darīsim?
– Nesīsim iekšā un apskatīsim, – sacīja Briļļutārps.
Speķanaba lietpratīgi paņēma bēbi klēpī.
– Vai maziņajam ratiņos kļuva auksti? – viņš jautāja.
Iekšā Speķanaba uzlika bēbi uz galda.
– Skat, kāds jaukumiņš tur ratiņos purkšķināja, – viņš sacīja. – Tēvocītis paskatīsies, vai autiņš nav slapjš.