LV EN

tango un tūtiņa ciemos

  • autore: Māra Zālīte
  • mākslinieks: Oskars Veilands-Kustikovs

isbn: 978-9984-820-34-7

izmērs: 19 x 24,5 cm

daudzums: 60 lpp.

gads: 2011

grāmatas pirmā tirāža izpārdota

Tango un Tūtiņa, kuru raksturus rakstniece noskatījusi no saviem suņiem, ir divi bērni, tikai ar četrām kājām.

Iecerēts jauks ceļojums pie krustmātes, kas cep garšīgas kotletītes – vilcienā sunīši ēdīs saldējumu, skatīsies pa logu. Taču vilciens aiziet, māsiņa aizbrauc, bet labsirdīgajam sanbernāram Tango vienam pašam, pārvarot visādas briesmas, jāatrod ceļš uz krustmātes ciemu, kura nosaukumu viņš neatceras. Bigauņciems? Abragciems? Ķesterciems? Bērzciems? Apšuciems? Zināms tikai viens - ciems atrodas pie jūras, bet pie jūras jau ir tie visi…

Tūtiņai tikmēr jāpacīnās pašai ar sevi – uzvedīgā, mīlīgā suņu meitenīte, izrādās, ir viena pati izēdusi visu bļodu, brālītim nekas nav palicis. Jāliek vien lielais priekšauts un jāpalīdz krustmātei cept jaunas kotletītes…

Autore piedāvā lielisku iespēju, lasot par sunīša gaitām un tikšanos ar dažādu ciemu iemītniekiem, iegaumēt Rīgas līča piekrastes ciemus, kuru nosaukumi pārvēršas par asprātīgiem valodas piedzīvojumiem.

“Es gribētu saldējumu!” sacīja Tango. “Tu jau laikam negribēsi.”
“Kā – negribēšu?” Tūtiņa pārstāja lēkāt. „Protams, ka gribēšu! Es gribu šokolādes saldējumu. Tikai nekavējies ilgi, tūlīt nāks vilciens.”
Tango nopirka šokolādes saldējumu Tūtiņai, un ilgi domāja, vai sev ņemt plombīru ar rozīnēm vai bez rozīnēm. Tango nolēma, ka ņems abus – gan ar rozīnēm, gan bez rozīnēm. Turēt trīs saldējumus sunītim bija diezgan neērti, tāpēc vienu saldējumu Tango noēda uzreiz. To, kurš bija bez rozīnēm. Labāko vienmēr vajag paturēt uz beigām. Nu gan vairs nevarēja kavēties. Tuvojās vilciens, un Tūtiņa uz perona kļuva nepacietīga.
“Kur ir mans saldējums? ” viņa čīkstēja.
“Bet kur ir mana biļete?” prasīja Tango.

“Nāc, nāc, sunīt, pie mums! Vai negribi desiņu? Ai, cik garda desiņa! Nāc, nāc, nebaidies!”
Tango nebija bailīgs. Labi cilvēki šad un tad uzcienāja Tango un Tūtiņu. Vīrs ar sarkano bārdu turpināja saukt. Vīrs ar melno bārdu šūpojās, laikam no vēja. Desa smaržoja! Tango, asti draudzīgi vēcinādams, pienāca klāt, jau iepriekš juzdams pateicību.
Kas notika tālāk, Tango īsti nesaprata. Viņš attapās biezā melnā plastmasas maisā, kad kļuva grūti elpot. Tango pūlējās tikt ārā, bet nevarēja. Viņš kārpījās un smilkstēja, taču ārā netika. Maisam gals bija ciet. Saule karsēja, maiss smacēja un sunītim nebija spēka kustēties. Apkārtnē nekas nebija dzirdams. Kur bija palikuši bārdainie vīri ? Kur bija palikusi desa?
Bija noticis kaut kas ļoti ļauns. Tango saprata, ka drīz nosmaks un neviens viņu neatradīs! Sunītis iedomājās, kā bēdāsies Tūtiņa un kā pārdzīvos krustmāte, kad Tango būs pagalam. “Mīļā Tūtiņa, mana mīļā māsiņ, es nekad tevi vairs neredzēšu,” sunītis iegaudojās. “Nekad es vairs neēdīšu krustmātes ceptās kotletes!”

“Kapkalnā dus āpšu senču kauli! ” Klip! Klap!
“Tur tas suns ir aprakts!” āpsis paziņoja un uzskatīja sarunu par pabeigtu.
“Kapkalnā ir aprakts suns?” Tango sabijās.
“Kāds suns?” āpsis nesaprata. „Par ko tu runā?”
“Par to suni, kurš Kapkalnā aprakts!” sunītis satraucās. Viņš iedomājās par Tūtiņu. Ja nu… Sunītim pamira sirds.
“Kapkalnā neviens suns nav aprakts! Tikai āpši. Kā var ienākt prātā kaut kas tāds!” sašuta āpsis.
“Vai tad tu pats tikko neteici?”
“Neko tamlīdzīgu neesmu teicis!”
Klap! Pēdējās apses pēdējā pagale bija saskaldīta.
Tango nomierinājās. Viņš bija pārklausījies. Taču tūlīt satraucās no jauna, jo sajuta, ka krustmātes ciema nosaukums, kas bija izgājis no prāta, tūlīt, tūlīt ienāks prātā atpakaļ! Tas jau lidinājās gaisā kā kaija pār jūras plašumiem, tikai vēl nesēdās lejā.
Klip! Klap!

“Paliksim pie krustmātes visu nedēļu!” ierosināja Tūtiņa.
“Nedēļā ir veselas septiņas dienas!” priecīgi iesaucās Tango. “Ja nemaldos,” sunītis šaubīdamies piebilda.
“Nevajag tik daudz šaubīties!” noteica putns, kurš lidoja garām.