Jau kopš astoņdesmito gadu vidus rakstnieks Māris Rungulis, dažādos Latvijas novados vācot bērnu vidē tik ļoti iecienītos un psiholoģiski nepieciešamos šausmu un joku stāstus, kas apkopoti un izdoti viņa sastādītajos mūsdienu bērnu folkloras krājumos ("Spoku stāsti", "Joku stāsti", "Kungu kapsētas spoks" u.c.), ir sakrājis simtiem mutvārdu folkloras sižetu – īsus, koncentrētus, anekdotiskus, stāstu metus, kas orientēti uz iespaida panākšanu ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem. Šos materiālus rakstnieks tagad izmantojis, veidojot garstāstu.

Skolotāja sestajai klasei dod uzdevumu projektu nedēļai: vākt stāstus par dzimtās puses notikumiem un cilvēkiem. Klasesbiedru grupiņa izvēlas kopīgu tēmu – mistiskus un spokainus nostāstus. Bērni sanāk kopā kāda klasesbiedra mājās un, cits citam stāstot jauniegūtos stāstus, izmēģina kopīgā projekta prezentāciju. Veidojot 30 grāmatas epizodes, Māris Rungulis sižetus izvērsis plašāk, sapludinājis kopā, apaudzējis ar vidi un laiku raksturojošām detaļām, ļāvies asociācijām par līdzīgiem notikumiem, izmantojis savas personiskās bērnības atmiņas, iezīmējot arī pašu stāstītāju raksturus un attiecības.

Humora un baiļu kombinācija šajā darbā atbilst bērnu psiholoģiskajai nepieciešamībai stāstos, rituālos un tradicionālos tēlos izjust, izdzīvot un "izspiest no apziņas" savas eksistenciālās bailes. Arī mākslinieks Kristians Brekte melnbaltos zīmējumos vizuāli interpretē "baiļu tēlu", izmantojot šo bērnu folklorā izmantoto paņēmienu – šausmīgā un komiskā apvienojumu.